bang bang
Īsumā: “Modernisms mūsdienu laikmetā” – arī tā to var nosaukt. Brālis gan teica: “Pans Kleksis pie šī teksta nobāl! Viņam gan arī tie murgi ir politiskajā sfērā, bet nu 
)”
Īsumā – par dienu, kuru mēs neviens nekad nevarētu saukt tikai par nelabvelīgu, bet drīzāk par traģikomisku. Par to, kā nekad negadās, bet, ja tomēr gadītos, tad būtu varen interesanti!
Sirreālisms, modernisms, traģikomēdija, sviests vai “bezpriģelis”. Tam nav nozīmes – tas tāpat ir kaut kas!
29. jūn 2007 23:22
Rītu sagaidīju ar pārāk stipru kafiju, bet ne par to ir stāsts. Izkāpu no gultas un sapratu, ka esmu iemīlējusies. Bija jādodas mājās. Lai gan mani piedāvāja aizvest līdz trolejbusam(kas man būtu arī izdevīgāk), es tomēr nolēmu doties uz autobusu. Pa ceļam Narvesenā(sasodīts) nopirku kafiju, protams, aplējos. Tik ilgi gaidīju autobusu, ka kājas bija notirpušas ga no stāvēšanas, gan no bikšu deldēšanas uz soliņa. Vai es šo dienu sauktu par nelabvēlīgu, ja autobuss būtu tikai kavējies? Nē! Protams, mani izmeta no autobusa. Man neesot sirdsazpiņas. Es esmu zagle, kura apkrāpjot un apzogot ikvienu valsts iedzīvotāju un godīgo nodokļu maksātāju. Ak, jel! Biju gatava lamāties, bet tomēr laikam esmu diezgan miermīlīga. Neesmu jau vakarējā – savu “falšo” kartiņu nevienam nedošu. Labprātīgi devos uz durvīm. Uz manīm glūnēja neapmierināti un ļaunatminīgi acu skatieni. Es biju nikna līdz brīdim, kad konduktors pateica: “Artistka!” Tas mani priecēja un es pat biju gatava pateikt paldies. Izkāpu ārā un kaut kādu mistisku iemeslu dēļ iespītējos, un tā vietā, lai mierīgi sagaidītu nākamo autobusu, izlēmu doties ar kājām. Ieriebu, protams, tikai pati sev. Devos tur, kur tālumā ieraudzīju Pļavnieku betona klučus. Virzienu aptuvenu gan zināju. Gāju pa ceļu, kuru nepārzinu.
“Vai drīkst Jūs apzagt?“, jautāja puisis ar smīnu.
“Nē, nedrīkst“, es atteicu un paātrināju savu gaitu. Devos pāri ceļam, kad mani gandrīz notrieca mašīna. Sirds rībēja(nevis dauzījās, bet tiešām rībēja). Iegāju “piemežā”, kur iekāpu suņa kakā. Nācās mazgāt čību peļķē.
Arī ar to viss nenbeidzās! Bezpajumtnieku bariņš dīkdienīgi dzēra savu lēto krutku. Sākuma visi izskatījās veči gados, bet, paskatoties zemāk par seju, sapratu, ka tomēr pārsvarā tur bija sievietes. Vienvārdsakot, no viņu puses izskanēja draudi, ka viņi man novilks ādu, sagriezīs mazos, mazos gabaliņos un ar gardu mēli notiesās. Sākumā es šerpi paskatījos un pasmējos, bet vēlāk viņi palika draudīgi un es skrēju. Drīzāk bēgu. Nonākot sev vairāk pazīstamā vidē, es atvilku elpu un saplūcu smilgas. Tas ir vienīgais, kas mani iepriecināja, izņemot domas par manu mīlestību.
p.s. Lai Jums labi murgi!
Jūtos nogurusi no vāvuļošanas un no uzklausīšanas. Kā arī sajūtu nodevības garšu. Pati pret sevi. Un kāpēc cilvēkus šķiro? Štrunts. Labāk neko nesaprast. Šodien laikam neko nopietnu. Mūzika ir mana iedvesma, bet šoreiz es gribu tikai baudīt un tēlot, ka ciešu. Laikam par retu atdodos sev un savām nodarbēm un par daudz atdodu sevi citiem. Šī tik tāda pakratīšanās.. sirds pakratīšanās, kad īsti nav ko teikt, bet tomēr ir tik daudz visa kā. Un gribas nedaudz atpakaļ tos laikus, kad man patika klačošanās un kokteiļu vakari ar viņām. Mans secinājums? Ar pārāk puiciskām meitenēm paliek neinteresanti, jo viņām interesē dzeršana, televizors un ēšana. Man gribas nedaudz sievišķības savā apkārtnē. Klačošanās par vismuļķīgāko notikumu un totālāko sviestu, baumas un apspriede par izmēriem.. jebkuriem 